Kāpēc drāmas terapija ir efektīva?
KĀPĒC DRĀMAS TERAPIJA IR EFEKTĪVA?
Drāmas terapija vienlaicīgi strādā kognitīvajā un
emocionālajā līmenī:
- Notiek uzmanības pievēršana – izzināšana – pieredzēšana
– izpratne – integrācija.
- Emociju apzināšana – radoša izdzīvošana –
emocionālā pilnveidošanās – integrācija.
KĀ TAS STRĀDĀ?
Drāmas terapijas ietekmē notiek emocionālo un kognitīvo
funkciju mijiedarbība un harmonizācija – tas nozīmē, ka mēs ne tikai izdzīvojam
emocijas, bet arī apzināmies tās un mācāmies tās izprast un pārvaldīt. Un
otrādi – aplūkojam savas emocijas tuvplānā un izdzīvojam tās, lai izprastu, kas
mums traucē un kas palīdz.
Mēs visi esam iesaistīti kaut kādās attiecībās, gan
ļoti īslaicīgās un epizodiskās, gan pietiekami nopietnās un ilgstošās, tās mūs
iepriecina un dara laimīgus, bet dažkārt ļoti sāpina un nomāc, un mēs mācāmies
sadzīvot un izdzīvot vai aizejam no šīm attiecībām un sākam jaunu dzīvi.
Pienāk brīdis, kad cilvēks saprot, ka viņam traucē viņa
paša emocionālās reakcijas (dusmas, agresija, vainas izjūta, kauns, bailes
u.c.), viņš izjūt diskomfortu, varbūt īsti vēl neapzinās, kas tieši ir šis
traucējošais, tomēr gribētu sevi izprast, palīdzēt sev un tādā veidā uzlabot
savu emocionālo, psihisko un sociālo labizjūtu.
INDIVIDUĀLI PIEMEKLĒTI RISINĀJUMI UN TEHNIKAS
Drāmas terapija kā metode spēj šos iepriekš minētos
elementus savienot un strādāt ar tiem vienlaicīgi, tādēļ tā ir ļoti produktīva.
Mūsdienu integratīvā pieeja ļauj atrast individuāli vispiemērotāko un atbilstīgāko
problēmas risinājuma ceļu – vienkārša un atklāta saruna, stāsts, atmiņas vai
fantāzijas un sapņi, savu ikdienas vajadzību izpēte vai jaunu lomu iemēģināšana
un vēl daudz kas cits – viss atkarīgs no paša klienta izvēles.
KĀPĒC DRĀMAS TERAPIJA VĒL MAZ PAZĪSTAMA?
Vai mēs daudz mēdzam runāt par savām personīgajām problēmām? Vai
esam atklāti? Cik kvalitatīva ir cilvēku savstarpējā komunikācija? Pagaidām
tikai mācāmies to darīt, jo esam diezgan noslēgta sevī sabiedrība. Mums
ilgstoši tika mācīts, ka visas problēmas ir jāslēpj, ka atšķirīgais ir slikts,
ka puikas neraud un meitenes tā nedara, ka tie, kas iet pie psihologa
ir psihi, un vēl daudz ko citu, kā dēļ
cilvēki kautrējas runāt par dažādām grūtībām un meklēt palīdzību. Savukārt tie,
kas, pateicoties drāmas terapijai, ir
piedzīvojuši pozitīvas pārmaiņas un personības izaugsmi, labprāt pastāsta tikai
saviem tuvākajiem. Tomēr atzinīgu vārdu un pateicības ir ļoti daudz, un gan jau
tas izskanēs arvien plašāk.
IR LAIKS MAINĪTIES
Ir laiks mainīties pašiem, un pasaule mums mainīsies
līdzi. Palīdzēsim sev, savai ģimenei un saviem bērniem. Drāmas terapijā nemeklējam
vainīgos, bet meklējam risinājumu.
Iet vai neiet terapijā?
Mana atbilde ir iet. Viennozīmīgi.
Ja tāds jautājums radies, tātad ir attiecīga vajadzība. Tā var izpausties kā signāls no mūsu ķermeņa (biežāk slimojam, pat it kā bez redzama iemesla), vai attiecību kvalitāte ar līdzcilvēkiem izteikti pasliktinājusies, vai garastāvoklis svārstīgs kļuvis un aizkaitina vismazākais nieks. Parasti jau mēs šo visu pamanām itin labi, bet atliekam uz citu reizi ar domu, ka tagad nav īstais brīdis. Tā vietā, lai pievērstos traucējošā jautājuma risināšanai, nopērkam sev jaunas kurpes vai aizejam uz skaistumkopšanas salonu, palutinām sevi ar kādu našķi u.tml. Zināmas lietas, kas pašas par sevi nav nekas slikts. Tikai problēmas gan tas nerisina.
Kāpēc mēs šo došanos pie terapeita tomēr atliekam? Aizguļamies, nokavējam, pirms tikšanās negaidīti saslimstam, nav, kas bērnu pieskata, pēkšņi rodas citas neparedzētas vajadzības u.tml. Tā ir mūsu iekšējā pretošanās, satiekoties ar nezināmo, neērto, nepatīkamo. Zināmas paralēles ar prokrastināciju, kad atliekam dažādus darbu un pienākumu veikšanu ar domu, ka šodien vēl atpūtīšos, vēl paslinkošu, vēl nedomāšu par to...
Kādi tad ir ieguvumi no terapijas? Pirmkārt, jau tā ir aktīva rīcība un darbība, kas nozīmē, ka cilvēks ir izkustējies no ierastās pozas, no sastinguma. Tas jau ir labi. Jo kustība veicina dzīvību. Mēdz teikt, ka ūdens neplūst zem guļoša akmens. Taisnība vien būs. Kustība šajā gadījumā sākas ar problēmu nosaukšanu vārdā un to, ko vēlamies šo problēmu vietā. Cilvēks vairs nepaliek viens ar savām grūtībām, bet kopā ar terapeitu izzina savas patiesās vajadzības un ceļus, kā šīs vajadzības sasniegt, ko darīt, kas traucē, kā to mainīt. Drāmas terapijā vainīgos nemeklē, tā vietā mēs meklējam risinājumus, kā uzlabot savu dzīvi, kā izmantot savus resursus, kā attīstīt radošumu.
Drāmas terapija fokusējas uz to, kā palīdzēt cilvēkam uzņemties atbildību par savu dzīvi, nevis kļūt atkarīgam no terapeita, kā sasniegt to, ko gribas; tiek stimulēta aktīva līdzdalība savu grūtību risināšanā, nevis paļaušanās uz citiem faktoriem, ka, piemēram, valkājot garus svārkus, vairosim sievišķību un viss nokārtosies pats no sevis. Nekāds labais burvis mūsu lietas neatrisinās. Tikai mēs paši soli pa solim. Bez tam, risinot problēmas, mēs arī bērniem mācām tās risināt, nevis gaidīt, lai kāds to izdara mūsu vietā.
Turklāt terapijā tiek piedāvāta droša vide, telpa un laiks, terapeits ir speciāli apmācīts speciālists, kurš vada terapijas procesu, atbalsta klientu psihoemocionāli un piedāvā viņam atbilstīgas tehnikas grūtību risināšanai.
Trīs patiesības par drāmas terapiju
Drāmas terapija ir efektīva metode, bet nav brīnumlīdzeklis, kas pats no sevis atrisinās visas problēmas, noņems sāpes un bēdas, sakārtos dzīvi un sniegs labu garastāvokli.
- Cilvēkam, kurš nāk drāmas terapijā, pašam ir jācilā savi skumjie stāsti, pašam sev dažkārt
būs jāatzīstas savā bezspēcībā, savās dusmās, pašam sev jāizsaka patiesās
vēlmes un vajadzības un jāatrod ceļi, kā pie tām nonākt. Sūrais darbs būs jāizdara pašam. Pašam jāizdomā arī savs veiksmes stāsts un jāiemācās savā dzīvē spēlēt galveno lomu.
- Tikpat godīgi ir
pateikt, ka tas viss ir pa spēkam, jo drāmas terapeits vienmēr būs līdzās,
palīdzēs ieraudzīt patieso problēmu, saskatīt tās cēloņus un ieraudzīt
vislabāko risinājumu. Drāmas terapeits būs līdzās, lai uzklausītu un
sadzirdētu, lai padotu drošu roku un paietu pretī, kad varbūt būs jātiek
pāri bezdibenim. Bet, iespējams, vajadzēs ienirt okeāna dzīlēs vai doties
uz džungļiem. Drāmas terapeits dosies līdzi un turēs “roku uz pulsa”. Jūs
ienirsiet kopā un džungļus izpētīsiet kopā. Drāmas terapeits palīdzēs atrast izeju simbolu labirintā,
kļūt par supervaroni, režisoru vai skatītāju, bet varbūt uzveikt pūķi savā pasakā un atrast savu zelta ābeli.
- Un tad, kad tu būsi pats
nogājis šo lielo ceļu, tev būs liels gandarījums, atskatoties uz paveikto
un atklājot savu spēku, savu ticību sev, savas iespējas. Būtībā – ieraugot
savu jauno transformāciju. Tu būsi izkāpis no savas vecās čaulas un vairs
nebūsi tāds, kāds biji pirms terapijas, jo apzināsies savas iespējas, savu
vērtību, citādi skatīsies uz lietām un situācijām. Tu būsi nonācis tuvāk sev, tuvāk savai patiesajai būtībai.
Atgriešanās pie savas patības
„Ja kāds jebkad ir saucis jūs par nekauņu, nelabojamu
briesmoni, spītnieci, viltnieci vai nevaldāmu dumpinieci, esiet mierīga – jūs esat
uz pareizā ceļa. Pirmatnējā Sieviete ir kopā ar jums,” (K.P. Estesa).
Mītu un pasaku izmantojums ir viena no vislabākajām
metodēm, kas organiski iekļaujas drāmas terapijas procesa būtībā. Pasaka par roņādu ir mītiska pasaka par
iniciācijas ceļu pie sevis, par savas „ādas” zaudēšanu un atgūšanu. Šajā rakstā
ir savijušās manas pārdomas un K.P. Estesas atziņas, par kurām varu teikt, ka
visām tām es esmu guvusi apstiprinājumu savā drāmas terapijas praksē, strādājot
ar dažāda vecuma sievietēm, kam ir depresija.
„Roņāda nav lieta, bet gan jūtu un esamības stāvoklis,
neatņemami piemītošs savvaļīgai sievišķajai dvēselei. Kad sieviete atrodas šādā
stāvoklī, tad viņa jūtas pilnībā sevī, tad viņai nav jāraizējas, vai rīkojas un
domā pareizi. (..) Periodiska atgriešanās savvaļīgā stāvokli atjauno un
papildina sievietes psihisko resursus, kuri savukārt ļauj īstenot ieceres,
realizēt attiecības ģimenē, veidot pilnvērtīgu radošo dzīvi ārpasaulē.
Ceļš mājup, pie savas dziļākās būtības, pie savām
saknēm, pie savas savvaļīgās enerģijas, brīvības var sākties it kā pavisam
nejauši, pat līdz galam neapzināti, tomēr ar sajūtu, ka manā dzīvē pietrūkst kaut
kā dziļāka, ka pietrūkst iekšējās brīvības, ka visu laiku ir citi un viņu
vajadzības, ka es jau varu vēl pagaidīt, ka gan jau pagūšu... Jūs taču
atceraties, par ko vienmēr atgādina lidmašīnā pirms lidojuma – skābekļa masku
vispirms uzliec sev un tikai tad bērnam. Tajā brīdī akceptējam, vai ne? Jo ir
skaidrs, ja pati būsi bezsamaņā, bērnam nepalīdzēsi. Tad kāpēc šo vienkāršo
patiesību aizmirstam ikdienā un sevi atstājam novārtā darba, priekšnieka, vīra,
bērnu un vēl nezin kādu citu cilvēku vai „apstākļu” dēļ?
„Daudzos gadījumos sievietes depresiju, grūtsirdību un
orientācijas zudumu izraisa dvēseles dzīves strikta ierobežošana, proti, dzīvot
tādu dzīvi, kurā tiek stingri ierobežota vai aizliegta jebkāda jaunrade, centieni.
(..) Mēs izžūstam, tomēr cenšamies mundri soļot, lai apkārtējie domātu, ka mums
viss izdodas...”
„Sievietei ir jāatrod sava āda un jāuzvelk tā mugurā,
cieši jāaizpogo un jāsoļo mājup.” Protams, šis ceļš mājup ir jāmeklē katrai
pašai, bet tas ir pa spēkam ikvienai no mums. Vajag tikai ieklausīties sevī,
nevis kārtējo reizi savas vajadzības nolikt malā un gaidīt labākus laikus, jo
labāki laiki var arī nepienākt – vienmēr atradīsies kāds palīgā saucējs,
vienmēr būs kādi darbi, kas jādara. Roņu sieviete atgriežas jūrā nevis tāpēc,
ka tā ir viņas iegriba vai ir gana laba diena iegadījusies, lai turp dotos.
Mīts vēsta, ka „viņa atgriežas, jo LAIKS IR PIENĀCIS, UN VIŅA DARA TO, KAS VIŅAI
DARĀMS”.
„Dažām sievietēm mājas ir mežs, tuksnesis, jūra, (..) mājas
ir ūdens pilienā uz ādas, dzeltenajā koka lapā uz asfalta, sarkanā māla podiņā,
kas gaidīt gaida, ka tajā iestādīs sakņu kamolu,” bet tas var būt arī tuvs vai
tāls izbrauciens – prom no visa ikdienišķā – laiks tikai sev. Kaut vai grāmata,
kino vakars, bet noteikti laiks sev, atpūtai, brīvībai, pārdomām, slinkumam...
Kā to atrast, kā pie tā nonākt, kā citiem pateikt, ka
šobrīd ir MANS LAIKS? To kopā meklēsim drāmas terapijā – individuāli vai grupā.
Kā nu kura sākumā sajutīs. Bet grupa – tas ir unikāls spēks un resurss, ko
iesaku visām un visiem izmantot. Drāmas terapija jau neviena dzīvi burtiski „pa
plauktiņiem nesaliks un neizdzīvos”, tomēr tā ir brīnišķīga iespēja palīdzēt
sev atrast šo mājupceļu, iemācīties pieņemt un mīlēt sevi.
Tādēļ es savu drāmas terapijas praksi tieši tā arī
esmu nosaukusi – TUVĀK SEV.
Ko atklāj mūsu neapzinātā izvēle?
Pasaka par to, kā Cilvēks atrada Drāmas terapeitu.
Reiz
dzīvoja cilvēks. Viņš bija cilvēks kā jau cilvēks: reizēm priecīgs, reizēm
bēdīgs, pelnīja naudu un domāja par laimi. Un gadījās tā, ka cilvēks bija
noguris no naudas pelnīšanas, tās nez kāpēc vienmēr bija par maz. Aizvien
biežāk viņš iedomājās par laimi, aizvien biežāk aizsapņojās, aizvien biežāk
viņu kaitināja viss, kas notiek apkārt – darbs, sadzīve, strīdi; pat draugi un ģimene
vairs nesagādāja prieku.
Un
cilvēks devās meklēt laimi. Viņš mēģināja atpūsties dabā, lauku klusumā, taču
ātri vien viņam pietrūka citu cilvēku, klusums viņu kaitināja. Tad viņš devās
ceļojumā. Bet arī ceļojot viņš nejutās laimīgs – iztērēja naudu, apskatīja
skaistas vietas un satika daudzus cilvēkus, bet jutās pavisam vientuļš.
Ko lai es daru? Kur lai es atrodu savu laimi? Kā
lai es atgriežu savu dzīvesprieku? Esmu pilnīgs neveiksminieks. Tā cilvēks sevi šaustīja pašpārmetumos.
Tad viņš nolēma izmēģināt kādas meditācijas un garīgas prakses. Tas beidzot būs pareizais lēmums, tas man
atnesīs laimi.
Cilvēks uzzināja
daudz ko jaunu, kļuva nosvērtāks, bet ne dzīvesprieku, ne laimi viņš nesaņēma.
Pavisam izmisis, viņš sēdēja tumsā un lūkojās zvaigznēs, tomēr gluži padoties
arī negribēja. Kaut jel kāds man
palīdzētu, kaut jel kāds pateiktu, ko man darīt! Tā skumdams un prātodams,
cilvēks devās pie miera. Bet miegs nenāca ne lūgdams. Tikai rīta gaismas
svīdumā viņš iesnaudās. Un sapnī viņš redzēja kādu neparastu būtni, kas viņam
teica, ka laimi neviens viņam iedot nevar, laime jāierauga sevī, savā dzīvē,
savā ikdienā.
- Es zinu kādu, kurš tev var palīdzēt. Viņš tev
parādīs ceļu, kā atkal sākt priecāties, kā rūpēties par sevi, kā saprasties ar
citiem un kā ieraudzīt laimi savā ikdienā. Tu atgūsi ticību sev!
- Vai patiesi tas ir iespējams? Kas viņš tāds ir?
- Tas ir drāmas terapeits.
- Drāmas terapeits? Vai viņš saprot cilvēku
skumjas un bēdas?
- Jā! Drāmas terapeits pazīst cilvēku sāpes un
zina, kā palīdzēt, bet viņš nedos gatavus padomus. Tas nebūs vienkārši, tev
pašam būs jāiepazīst sevi arī no neredzamās puses, no ēnas.
- Un kas esi tu pats?
- Es esmu daļa no tevis paša. Tavs viedais un
neapjaustais spēks. Un vienlaicīgi daļa no pasaules. Ļaudis dažādi to sauc.
- Kāpēc es tevi agrāk nesatiku?
- Visam savs laiks. Kamēr vaino apstākļus, tu
neredzi pats sevi. Bet tu atceries – tev jāmeklē DRĀMAS terapeits!
Un cilvēks devās pie drāmas terapeita.
Iepazīšanās ar drāmas terapiju sociālajā darbā
No sākotnējām šaubām un bažām teorētiskajā daļā nonācām pie brīvas un radošas atmosfēras praktiskajā daļā.
Lūk, dažas atsauksmes:
- Paldies par vienkāršību un iedrošinātību! Ļoti labi palīdzēja sevi pārvarēt, izpaust savas domas,
jūtas. Patika sevi salīdzināt ar priekšmetiem, kas ļoti labi parāda, kāda esmu.
- Uz neilgu laiku bija iespēja nedomāt, bet darboties,
uzdrīkstēties būt.
- Tā bija iespēja izmēģināt nevērtēt sevi no “ārpuses”,
ieguvums – iekšēja stabilitāte.
- Nodarbībā es izdzīvoju reālo dzīvi bez piepūles, bez
izlikšanās, bez apmāna.
- Ieguvums: kolektīva saliedētība, uzdrīkstēšanās būt patiesai, iejusties lomās.
Par maskām un lomām
Klientu/pacientu loks drāmas terapijā
Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka nebūt nav jābūt medicīniskai
diagnozei, cilvēkam nav noteikti jābūt slimam, lai grieztos pie drāmas
terapeita. Drāmas terapija – tā ir arī iespēja atrast laiku sev, sevis
iepazīšanai un attīstīšanai. Vajadzības mēdz būt dažādas.
Ja runājam par medicīniskām
diagnozēm, tad tie, piemēram, var būt pacienti rehabilitācijas periodā pēc
traumām, operācijām, insulta. Tie var būt cilvēki ar dažādām diagnozēm, kas
saistītas ar psihiatrijas jomu: depresija, depresijas simptomi, fobijas, somatoforma veģetatīva disfunkcija (veģetatīvā
distonija), ēšanas traucējumi u.c. Tāpat arī neiroloģijas pacienti, sievietes ar ginekoloģiskām saslimšanām vai problēmām. Būtībā viss tas, kas cilvēkam rada neveselību, traucē
pilnvērtīgai dzīvei, ir jāizprot un jārisina. Vislabāk, ja problēmas novēršanā vai mazināšanā iesaistās dažādi speciālisti, jo tā var cilvēkam palīdzēt iespējami pilnīgāk.
Patiesībā jebkura somatiska saslimšana ir cieši saistīta ar mūsu psihi. Tas nav nekas jauns, arī agrāk cilvēki teica, ka visas kaites sākas „no nerviem”, respektīvi, pārmērīga stresa, pārslodzēm, arī fiziskām, protams. Šodien lietojam jēdzienu psihosomatiskā pieeja. Lielāko daļu mūsu visnotaļ konservatīvās sabiedrības tas arī vairs neizbrīna. Daudzi ārsti labprāt sadarbojas ar mākslas terapeitiem, t.sk. drāmas, arī ar psihologiem. Protams, ir arī tādi, kas uz to visu joprojām skatās ar lielām aizdomām, bet nav jēgas noliegt to, kas ir acīmredzams un balstās uz empīriskiem pierādījumiem.
Atzīmējot pacientu/klientu loku, katrs terapeits uzsvērs kaut ko līdzīgu un kaut ko atšķirīgu, jo katram terapeitam parasti ir savs pacientu un klientu loks, ar ko viņš visbiežāk strādā.
Cilvēki drāmas terapijā meklē
atbalstu un risinājumu dažādās dzīves situācijās vai arī vienkārši vēlas
pilnveidot sevi kā personību, attīstot radošo domāšanu, spontanitāti,
mērķtiecību, gribasspēku.
Par un ap drāmas terapiju
- Dzīvē mēdz būt dažādas situācijas un apstākļi, kad cilvēks apjūk, apmulst, nespēj pieņemt lēmumu, šaubās par sevi, trūkst pārliecības. Reizēm mums gadās it kā “iestrēgt” kādā situācijā, un paši nepamanām, kā tā samilst, un mēs vairs nesaprotam, kā no tās izkļūt, kā rīkoties. Tad mēdzam dusmoties uz sevi, uz citiem, mēs nopūšamies, reizēm pat jūtamies kā neveiksminieki. It kā maļamies pa kādu apburto loku un neredzam risinājumu.
- Lūk, arī šādās reizēs ir vērts
meklēt palīdzību pie drāmas terapeita. Ar drāmas terapijas metodēm var uz
visām šīm situācijām paraudzīties no cita skatu punkta un ieraudzīt
vispareizāko risinājumu sev. Drāmas terapija piedāvā drošu vidi, kur
izspēlēt sev aktuālās situācijas un saprast, kas ir mans un kas man neder.
Ar drāmas terapiju - tuvāk sev!
Ar ko tad lai sāk? Mēs ikdienā biežāk vai retāk dzirdam, lasām un paši sev un citiem izsakām neskaitāmus uzmundrinošus pamudinājumus, bet vai īsti aizdomājamies, cik tie mums svarīgi un ko tie ar mums dara?
- Atver sevi! Novērtē sevi! Ielūkojies sevī! Saproti sevi! Palīdzi sev! Iepazīsti sevi! Ieklausies sevī! Esi godīgs pret sevi! Sadzirdi sevi! Beidz kritizēt sevi! Paraugies uz sevi! Atrodi sevi! Izglāb sevi! Sakārto sevi! PIEŅEM SEVI!
- Atmodini sevi! Dziedini sevi! Palutini sevi! Notici sev! Dāvini sev! Izglīto sevi! Iedod sev spārnus! Esi pārliecināts par sevi! Atpūtini sevi! Nodarbini sevi! Atveseļo sevi! Iedvesmo sevi! Esi saskaņā ar sevi! Ieraugi sevi! Izproti sevi! PIEDOD SEV!
- Atceries par sevi! Uzmundrini sevi! Atgūsti sevi! Pasaki paldies sev! Iededz sevi! Pilnveido sevi! Radi sevi no jauna! Iedrošini sevi! Strādā ar sevi! Pajautā sev! Beidz apšaubīt sevi! Ceļo pie sevis! Maini sevi! Pavēro sevi! Pierādi sevi! MĪLI SEVI!
Šeit uzrakstīto pamudinajumu sarakstu, protams, varētu arī turpināt. Un ir jau tiesa - šie vārdi ir vajadzīgi, bet tie nav nemaz tik nevainīgi. Šie mudinošie saukļi var novest arī pie nopietnām pārslodzēm un izdegšanas, ja sevi visu laiku tikai dzīsim ar veicamo darbu sarakstiem un ilūziju, ka mums vienmēr jābūt pareiziem, mēs nedrīkstam kļūdīties, mums jābūt "formā", mums jāpilnveidojas, un tā turpināt var bezgalīgi.
Kā zināt, vai šoreiz man sevi pierādīt vai vienkārši pavērot un palutināt? Varbūt apstāties un pajautāt sev, ko es īsti gribu? Ja tie ir tikai neitrāli jautājumi, mēs par tiem mēdzam runāt ar draugiem, kolēģiem, bet, ja tie mums rada stresu, dusmas, pat bailes, ir īstais brīdis vērsties pie terapeita.
Drāmas terapija ir viens no radošākajiem un efektīvākajiem veidiem, kā šos jautājumus risināt un saņemt atbildes.
Svarīgākie un reizē arī visgrūtāk izpildāmie aicinājumi šajā sarakstā ir: PIEŅEM SEVI! PIEDOD SEV! MĪLI SEVI!