Iet vai neiet terapijā?
Mana atbilde ir iet. Viennozīmīgi.
Ja tāds jautājums radies, tātad ir attiecīga vajadzība. Tā var izpausties kā signāls no mūsu ķermeņa (biežāk slimojam, pat it kā bez redzama iemesla), vai attiecību kvalitāte ar līdzcilvēkiem izteikti pasliktinājusies, vai garastāvoklis svārstīgs kļuvis un aizkaitina vismazākais nieks. Parasti jau mēs šo visu pamanām itin labi, bet atliekam uz citu reizi ar domu, ka tagad nav īstais brīdis. Tā vietā, lai pievērstos traucējošā jautājuma risināšanai, nopērkam sev jaunas kurpes vai aizejam uz skaistumkopšanas salonu, palutinām sevi ar kādu našķi u.tml. Zināmas lietas, kas pašas par sevi nav nekas slikts. Tikai problēmas gan tas nerisina.
Kāpēc mēs šo došanos pie terapeita tomēr atliekam? Aizguļamies, nokavējam, pirms tikšanās negaidīti saslimstam, nav, kas bērnu pieskata, pēkšņi rodas citas neparedzētas vajadzības u.tml. Tā ir mūsu iekšējā pretošanās, satiekoties ar nezināmo, neērto, nepatīkamo. Zināmas paralēles ar prokrastināciju, kad atliekam dažādus darbu un pienākumu veikšanu ar domu, ka šodien vēl atpūtīšos, vēl paslinkošu, vēl nedomāšu par to...
Kādi tad ir ieguvumi no terapijas? Pirmkārt, jau tā ir aktīva rīcība un darbība, kas nozīmē, ka cilvēks ir izkustējies no ierastās pozas, no sastinguma. Tas jau ir labi. Jo kustība veicina dzīvību. Mēdz teikt, ka ūdens neplūst zem guļoša akmens. Taisnība vien būs. Kustība šajā gadījumā sākas ar problēmu nosaukšanu vārdā un to, ko vēlamies šo problēmu vietā. Cilvēks vairs nepaliek viens ar savām grūtībām, bet kopā ar terapeitu izzina savas patiesās vajadzības un ceļus, kā šīs vajadzības sasniegt, ko darīt, kas traucē, kā to mainīt. Drāmas terapijā vainīgos nemeklē, tā vietā mēs meklējam risinājumus, kā uzlabot savu dzīvi, kā izmantot savus resursus, kā attīstīt radošumu.
Drāmas terapija fokusējas uz to, kā palīdzēt cilvēkam uzņemties atbildību par savu dzīvi, nevis kļūt atkarīgam no terapeita, kā sasniegt to, ko gribas; tiek stimulēta aktīva līdzdalība savu grūtību risināšanā, nevis paļaušanās uz citiem faktoriem, ka, piemēram, valkājot garus svārkus, vairosim sievišķību un viss nokārtosies pats no sevis. Nekāds labais burvis mūsu lietas neatrisinās. Tikai mēs paši soli pa solim. Bez tam, risinot problēmas, mēs arī bērniem mācām tās risināt, nevis gaidīt, lai kāds to izdara mūsu vietā.
Turklāt terapijā tiek piedāvāta droša vide, telpa un laiks, terapeits ir speciāli apmācīts speciālists, kurš vada terapijas procesu, atbalsta klientu psihoemocionāli un piedāvā viņam atbilstīgas tehnikas grūtību risināšanai.