Atgriešanās pie savas patības
„Ja kāds jebkad ir saucis jūs par nekauņu, nelabojamu
briesmoni, spītnieci, viltnieci vai nevaldāmu dumpinieci, esiet mierīga – jūs esat
uz pareizā ceļa. Pirmatnējā Sieviete ir kopā ar jums,” (K.P. Estesa).
Mītu un pasaku izmantojums ir viena no vislabākajām
metodēm, kas organiski iekļaujas drāmas terapijas procesa būtībā. Pasaka par roņādu ir mītiska pasaka par
iniciācijas ceļu pie sevis, par savas „ādas” zaudēšanu un atgūšanu. Šajā rakstā
ir savijušās manas pārdomas un K.P. Estesas atziņas, par kurām varu teikt, ka
visām tām es esmu guvusi apstiprinājumu savā drāmas terapijas praksē, strādājot
ar dažāda vecuma sievietēm, kam ir depresija.
„Roņāda nav lieta, bet gan jūtu un esamības stāvoklis,
neatņemami piemītošs savvaļīgai sievišķajai dvēselei. Kad sieviete atrodas šādā
stāvoklī, tad viņa jūtas pilnībā sevī, tad viņai nav jāraizējas, vai rīkojas un
domā pareizi. (..) Periodiska atgriešanās savvaļīgā stāvokli atjauno un
papildina sievietes psihisko resursus, kuri savukārt ļauj īstenot ieceres,
realizēt attiecības ģimenē, veidot pilnvērtīgu radošo dzīvi ārpasaulē.
Ceļš mājup, pie savas dziļākās būtības, pie savām
saknēm, pie savas savvaļīgās enerģijas, brīvības var sākties it kā pavisam
nejauši, pat līdz galam neapzināti, tomēr ar sajūtu, ka manā dzīvē pietrūkst kaut
kā dziļāka, ka pietrūkst iekšējās brīvības, ka visu laiku ir citi un viņu
vajadzības, ka es jau varu vēl pagaidīt, ka gan jau pagūšu... Jūs taču
atceraties, par ko vienmēr atgādina lidmašīnā pirms lidojuma – skābekļa masku
vispirms uzliec sev un tikai tad bērnam. Tajā brīdī akceptējam, vai ne? Jo ir
skaidrs, ja pati būsi bezsamaņā, bērnam nepalīdzēsi. Tad kāpēc šo vienkāršo
patiesību aizmirstam ikdienā un sevi atstājam novārtā darba, priekšnieka, vīra,
bērnu un vēl nezin kādu citu cilvēku vai „apstākļu” dēļ?
„Daudzos gadījumos sievietes depresiju, grūtsirdību un
orientācijas zudumu izraisa dvēseles dzīves strikta ierobežošana, proti, dzīvot
tādu dzīvi, kurā tiek stingri ierobežota vai aizliegta jebkāda jaunrade, centieni.
(..) Mēs izžūstam, tomēr cenšamies mundri soļot, lai apkārtējie domātu, ka mums
viss izdodas...”
„Sievietei ir jāatrod sava āda un jāuzvelk tā mugurā,
cieši jāaizpogo un jāsoļo mājup.” Protams, šis ceļš mājup ir jāmeklē katrai
pašai, bet tas ir pa spēkam ikvienai no mums. Vajag tikai ieklausīties sevī,
nevis kārtējo reizi savas vajadzības nolikt malā un gaidīt labākus laikus, jo
labāki laiki var arī nepienākt – vienmēr atradīsies kāds palīgā saucējs,
vienmēr būs kādi darbi, kas jādara. Roņu sieviete atgriežas jūrā nevis tāpēc,
ka tā ir viņas iegriba vai ir gana laba diena iegadījusies, lai turp dotos.
Mīts vēsta, ka „viņa atgriežas, jo LAIKS IR PIENĀCIS, UN VIŅA DARA TO, KAS VIŅAI
DARĀMS”.
„Dažām sievietēm mājas ir mežs, tuksnesis, jūra, (..) mājas
ir ūdens pilienā uz ādas, dzeltenajā koka lapā uz asfalta, sarkanā māla podiņā,
kas gaidīt gaida, ka tajā iestādīs sakņu kamolu,” bet tas var būt arī tuvs vai
tāls izbrauciens – prom no visa ikdienišķā – laiks tikai sev. Kaut vai grāmata,
kino vakars, bet noteikti laiks sev, atpūtai, brīvībai, pārdomām, slinkumam...
Kā to atrast, kā pie tā nonākt, kā citiem pateikt, ka
šobrīd ir MANS LAIKS? To kopā meklēsim drāmas terapijā – individuāli vai grupā.
Kā nu kura sākumā sajutīs. Bet grupa – tas ir unikāls spēks un resurss, ko
iesaku visām un visiem izmantot. Drāmas terapija jau neviena dzīvi burtiski „pa
plauktiņiem nesaliks un neizdzīvos”, tomēr tā ir brīnišķīga iespēja palīdzēt
sev atrast šo mājupceļu, iemācīties pieņemt un mīlēt sevi.
Tādēļ es savu drāmas terapijas praksi tieši tā arī
esmu nosaukusi – TUVĀK SEV.