tuvaksev - Blogs

Kāpēc drāmas terapija ir efektīva?

Fri, 12 May 2017 12:18:00 +0000

KĀPĒC DRĀMAS TERAPIJA IR EFEKTĪVA?

Drāmas terapija vienlaicīgi strādā kognitīvajā un emocionālajā līmenī:

Notiek uzmanības pievēršana – izzināšana – pieredzēšana – izpratne – integrācija.
Emociju apzināšana – radoša izdzīvošana – emocionālā pilnveidošanās – integrācija.

KĀ TAS STRĀDĀ?

Drāmas terapijas ietekmē notiek emocionālo un kognitīvo funkciju mijiedarbība un harmonizācija – tas nozīmē, ka mēs ne tikai izdzīvojam emocijas, bet arī apzināmies tās un mācāmies tās izprast un pārvaldīt. Un otrādi – aplūkojam savas emocijas tuvplānā un izdzīvojam tās, lai izprastu, kas mums traucē un kas palīdz.

Mēs visi esam iesaistīti kaut kādās attiecībās, gan ļoti īslaicīgās un epizodiskās, gan pietiekami nopietnās un ilgstošās, tās mūs iepriecina un dara laimīgus, bet dažkārt ļoti sāpina un nomāc, un mēs mācāmies sadzīvot un izdzīvot vai aizejam no šīm attiecībām un sākam jaunu dzīvi.

Pienāk brīdis, kad cilvēks saprot, ka viņam traucē viņa paša emocionālās reakcijas (dusmas, agresija, vainas izjūta, kauns, bailes u.c.), viņš izjūt diskomfortu, varbūt īsti vēl neapzinās, kas tieši ir šis traucējošais, tomēr gribētu sevi izprast, palīdzēt sev un tādā veidā uzlabot savu emocionālo, psihisko un sociālo labizjūtu.

INDIVIDUĀLI PIEMEKLĒTI RISINĀJUMI UN TEHNIKAS

Drāmas terapija kā metode spēj šos iepriekš minētos elementus savienot un strādāt ar tiem vienlaicīgi, tādēļ tā ir ļoti produktīva. Mūsdienu integratīvā pieeja ļauj atrast individuāli vispiemērotāko un atbilstīgāko problēmas risinājuma ceļu – vienkārša un atklāta saruna, stāsts, atmiņas vai fantāzijas un sapņi, savu ikdienas vajadzību izpēte vai jaunu lomu iemēģināšana un vēl daudz kas cits – viss atkarīgs no paša klienta izvēles.

KĀPĒC DRĀMAS TERAPIJA VĒL MAZ PAZĪSTAMA?

Vai mēs daudz mēdzam runāt par savām personīgajām problēmām? Vai esam atklāti? Cik kvalitatīva ir cilvēku savstarpējā komunikācija? Pagaidām tikai mācāmies to darīt, jo esam diezgan noslēgta sevī sabiedrība. Mums ilgstoši tika mācīts, ka visas problēmas ir jāslēpj, ka atšķirīgais ir slikts, ka puikas neraud un meitenes tā nedara, ka tie, kas iet pie psihologa ir psihi, un vēl daudz ko citu, kā dēļ cilvēki kautrējas runāt par dažādām grūtībām un meklēt palīdzību. Savukārt tie, kas, pateicoties drāmas terapijai, ir piedzīvojuši pozitīvas pārmaiņas un personības izaugsmi, labprāt pastāsta tikai saviem tuvākajiem. Tomēr atzinīgu vārdu un pateicības ir ļoti daudz, un gan jau tas izskanēs arvien plašāk.

IR LAIKS MAINĪTIES

Ir laiks mainīties pašiem, un pasaule mums mainīsies līdzi. Palīdzēsim sev, savai ģimenei un saviem bērniem. Drāmas terapijā nemeklējam vainīgos, bet meklējam risinājumu.

Iet vai neiet terapijā?

Sun, 26 Mar 2017 10:05:00 +0000

Mana atbilde ir iet. Viennozīmīgi.

Ja tāds jautājums radies, tātad ir attiecīga vajadzība. Tā var izpausties kā signāls no mūsu ķermeņa (biežāk slimojam, pat it kā bez redzama iemesla), vai attiecību kvalitāte ar līdzcilvēkiem izteikti pasliktinājusies, vai garastāvoklis svārstīgs kļuvis un aizkaitina vismazākais nieks. Parasti jau mēs šo visu pamanām itin labi, bet atliekam uz citu reizi ar domu, ka tagad nav īstais brīdis. Tā vietā, lai pievērstos traucējošā jautājuma risināšanai, nopērkam sev jaunas kurpes vai aizejam uz skaistumkopšanas salonu, palutinām sevi ar kādu našķi u.tml. Zināmas lietas, kas pašas par sevi nav nekas slikts. Tikai problēmas gan tas nerisina.

Kāpēc mēs šo došanos pie terapeita tomēr atliekam? Aizguļamies, nokavējam, pirms tikšanās negaidīti saslimstam, nav, kas bērnu pieskata, pēkšņi rodas citas neparedzētas vajadzības u.tml. Tā ir mūsu iekšējā pretošanās, satiekoties ar nezināmo, neērto, nepatīkamo. Zināmas paralēles ar prokrastināciju, kad atliekam dažādus darbu un pienākumu veikšanu ar domu, ka šodien vēl atpūtīšos, vēl paslinkošu, vēl nedomāšu par to...

Kādi tad ir ieguvumi no terapijas? Pirmkārt, jau tā ir aktīva rīcība un darbība, kas nozīmē, ka cilvēks ir izkustējies no ierastās pozas, no sastinguma. Tas jau ir labi. Jo kustība veicina dzīvību. Mēdz teikt, ka ūdens neplūst zem guļoša akmens. Taisnība vien būs. Kustība šajā gadījumā sākas ar problēmu nosaukšanu vārdā un to, ko vēlamies šo problēmu vietā. Cilvēks vairs nepaliek viens ar savām grūtībām, bet kopā ar terapeitu izzina savas patiesās vajadzības un ceļus, kā šīs vajadzības sasniegt, ko darīt, kas traucē, kā to mainīt. Drāmas terapijā vainīgos nemeklē, tā vietā mēs meklējam risinājumus, kā uzlabot savu dzīvi, kā izmantot savus resursus, kā attīstīt radošumu.

Drāmas terapija fokusējas uz to, kā palīdzēt cilvēkam uzņemties atbildību par savu dzīvi, nevis kļūt atkarīgam no terapeita, kā sasniegt to, ko gribas; tiek stimulēta aktīva līdzdalība savu grūtību risināšanā, nevis paļaušanās uz citiem faktoriem, ka, piemēram, valkājot garus svārkus, vairosim sievišķību un viss nokārtosies pats no sevis. Nekāds labais burvis mūsu lietas neatrisinās. Tikai mēs paši soli pa solim. Bez tam, risinot problēmas, mēs arī bērniem mācām tās risināt, nevis gaidīt, lai kāds to izdara mūsu vietā.

Turklāt terapijā tiek piedāvāta droša vide, telpa un laiks, terapeits ir speciāli apmācīts speciālists, kurš vada terapijas procesu, atbalsta klientu psihoemocionāli un piedāvā viņam atbilstīgas tehnikas grūtību risināšanai.

Trīs patiesības par drāmas terapiju

Wed, 22 Mar 2017 13:04:00 +0000

Drāmas terapija ir efektīva metode, bet nav brīnumlīdzeklis, kas pats no sevis atrisinās visas problēmas, noņems sāpes un bēdas, sakārtos dzīvi un sniegs labu garastāvokli.

Cilvēkam, kurš nāk drāmas terapijā, pašam ir jācilā savi skumjie stāsti, pašam sev dažkārt būs jāatzīstas savā bezspēcībā, savās dusmās, pašam sev jāizsaka patiesās vēlmes un vajadzības un jāatrod ceļi, kā pie tām nonākt. Sūrais darbs būs jāizdara pašam. Pašam jāizdomā arī savs veiksmes stāsts un jāiemācās savā dzīvē spēlēt galveno lomu.
Tikpat godīgi ir pateikt, ka tas viss ir pa spēkam, jo drāmas terapeits vienmēr būs līdzās, palīdzēs ieraudzīt patieso problēmu, saskatīt tās cēloņus un ieraudzīt vislabāko risinājumu. Drāmas terapeits būs līdzās, lai uzklausītu un sadzirdētu, lai padotu drošu roku un paietu pretī, kad varbūt būs jātiek pāri bezdibenim. Bet, iespējams, vajadzēs ienirt okeāna dzīlēs vai doties uz džungļiem. Drāmas terapeits dosies līdzi un turēs “roku uz pulsa”. Jūs ienirsiet kopā un džungļus izpētīsiet kopā. Drāmas terapeits palīdzēs atrast izeju simbolu labirintā, kļūt par supervaroni, režisoru vai skatītāju, bet varbūt uzveikt pūķi savā pasakā un atrast savu zelta ābeli.
Un tad, kad tu būsi pats nogājis šo lielo ceļu, tev būs liels gandarījums, atskatoties uz paveikto un atklājot savu spēku, savu ticību sev, savas iespējas. Būtībā – ieraugot savu jauno transformāciju. Tu būsi izkāpis no savas vecās čaulas un vairs nebūsi tāds, kāds biji pirms terapijas, jo apzināsies savas iespējas, savu vērtību, citādi skatīsies uz lietām un situācijām. Tu būsi nonācis tuvāk sev, tuvāk savai patiesajai būtībai.

Atgriešanās pie savas patības

Wed, 08 Feb 2017 17:05:00 +0000

„Ja kāds jebkad ir saucis jūs par nekauņu, nelabojamu briesmoni, spītnieci, viltnieci vai nevaldāmu dumpinieci, esiet mierīga – jūs esat uz pareizā ceļa. Pirmatnējā Sieviete ir kopā ar jums,” (K.P. Estesa).

Mītu un pasaku izmantojums ir viena no vislabākajām metodēm, kas organiski iekļaujas drāmas terapijas procesa būtībā. Pasaka par roņādu ir mītiska pasaka par iniciācijas ceļu pie sevis, par savas „ādas” zaudēšanu un atgūšanu. Šajā rakstā ir savijušās manas pārdomas un K.P. Estesas atziņas, par kurām varu teikt, ka visām tām es esmu guvusi apstiprinājumu savā drāmas terapijas praksē, strādājot ar dažāda vecuma sievietēm, kam ir depresija.

„Roņāda nav lieta, bet gan jūtu un esamības stāvoklis, neatņemami piemītošs savvaļīgai sievišķajai dvēselei. Kad sieviete atrodas šādā stāvoklī, tad viņa jūtas pilnībā sevī, tad viņai nav jāraizējas, vai rīkojas un domā pareizi. (..) Periodiska atgriešanās savvaļīgā stāvokli atjauno un papildina sievietes psihisko resursus, kuri savukārt ļauj īstenot ieceres, realizēt attiecības ģimenē, veidot pilnvērtīgu radošo dzīvi ārpasaulē.

Ceļš mājup, pie savas dziļākās būtības, pie savām saknēm, pie savas savvaļīgās enerģijas, brīvības var sākties it kā pavisam nejauši, pat līdz galam neapzināti, tomēr ar sajūtu, ka manā dzīvē pietrūkst kaut kā dziļāka, ka pietrūkst iekšējās brīvības, ka visu laiku ir citi un viņu vajadzības, ka es jau varu vēl pagaidīt, ka gan jau pagūšu... Jūs taču atceraties, par ko vienmēr atgādina lidmašīnā pirms lidojuma – skābekļa masku vispirms uzliec sev un tikai tad bērnam. Tajā brīdī akceptējam, vai ne? Jo ir skaidrs, ja pati būsi bezsamaņā, bērnam nepalīdzēsi. Tad kāpēc šo vienkāršo patiesību aizmirstam ikdienā un sevi atstājam novārtā darba, priekšnieka, vīra, bērnu un vēl nezin kādu citu cilvēku vai „apstākļu” dēļ?

„Daudzos gadījumos sievietes depresiju, grūtsirdību un orientācijas zudumu izraisa dvēseles dzīves strikta ierobežošana, proti, dzīvot tādu dzīvi, kurā tiek stingri ierobežota vai aizliegta jebkāda jaunrade, centieni. (..) Mēs izžūstam, tomēr cenšamies mundri soļot, lai apkārtējie domātu, ka mums viss izdodas...”

„Sievietei ir jāatrod sava āda un jāuzvelk tā mugurā, cieši jāaizpogo un jāsoļo mājup.” Protams, šis ceļš mājup ir jāmeklē katrai pašai, bet tas ir pa spēkam ikvienai no mums. Vajag tikai ieklausīties sevī, nevis kārtējo reizi savas vajadzības nolikt malā un gaidīt labākus laikus, jo labāki laiki var arī nepienākt – vienmēr atradīsies kāds palīgā saucējs, vienmēr būs kādi darbi, kas jādara. Roņu sieviete atgriežas jūrā nevis tāpēc, ka tā ir viņas iegriba vai ir gana laba diena iegadījusies, lai turp dotos. Mīts vēsta, ka „viņa atgriežas, jo LAIKS IR PIENĀCIS, UN VIŅA DARA TO, KAS VIŅAI DARĀMS”.

„Dažām sievietēm mājas ir mežs, tuksnesis, jūra, (..) mājas ir ūdens pilienā uz ādas, dzeltenajā koka lapā uz asfalta, sarkanā māla podiņā, kas gaidīt gaida, ka tajā iestādīs sakņu kamolu,” bet tas var būt arī tuvs vai tāls izbrauciens – prom no visa ikdienišķā – laiks tikai sev. Kaut vai grāmata, kino vakars, bet noteikti laiks sev, atpūtai, brīvībai, pārdomām, slinkumam...

Kā to atrast, kā pie tā nonākt, kā citiem pateikt, ka šobrīd ir MANS LAIKS? To kopā meklēsim drāmas terapijā – individuāli vai grupā. Kā nu kura sākumā sajutīs. Bet grupa – tas ir unikāls spēks un resurss, ko iesaku visām un visiem izmantot. Drāmas terapija jau neviena dzīvi burtiski „pa plauktiņiem nesaliks un neizdzīvos”, tomēr tā ir brīnišķīga iespēja palīdzēt sev atrast šo mājupceļu, iemācīties pieņemt un mīlēt sevi.

Tādēļ es savu drāmas terapijas praksi tieši tā arī esmu nosaukusi – TUVĀK SEV.

Ko atklāj mūsu neapzinātā izvēle?

Fri, 06 Jan 2017 09:32:00 +0000

Katru reizi, vadot drāmas terapijas sesiju, ieraugu bezgalīgās drāmas terapijas iespējas. Iekšēji nebeidzu sajūsmināties par to, cik precīzi drāmas terapija spēj atspoguļot cilvēka aktuālās vajadzības. Piemēram, izvēloties kāda objekta personifikāciju, piešķirot tam raksturīgās vai vēlamās īpašības, veidojot stāstu par to. Šie, bieži vien ikdienišķie, priekšmeti un tēli tik precīzi parāda mūsu trauslumu, ievainojamību, šaubas un gaidas, bet no otras puses – mūsu izturību, spēku, resursus.

Drāmas terapijā par aktuālo tēmu kļūst tas, ko atklāj klienta neapzinātā izvēle. Nereti klients ir pārsteigts par to. Bieži vien ir arī tā, ka cilvēks, kādu brīdi papētot savu izvēli, smaida un saka, jā, tā tas ir, respektīvi, viņš atpazīst kādu aktuālu vai pat vairākas sev raksturīgas situācijas, kurās gadās nonākt. Tas ir iekšējās atklāsmes mirklis, kas dod apstiprinājumu, uzticēšanos savai izvēlei, metodei, terapeitam.

Pasaka par to, kā Cilvēks atrada Drāmas terapeitu.

Mon, 07 Nov 2016 16:36:00 +0000

Reiz dzīvoja cilvēks. Viņš bija cilvēks kā jau cilvēks: reizēm priecīgs, reizēm bēdīgs, pelnīja naudu un domāja par laimi. Un gadījās tā, ka cilvēks bija noguris no naudas pelnīšanas, tās nez kāpēc vienmēr bija par maz. Aizvien biežāk viņš iedomājās par laimi, aizvien biežāk aizsapņojās, aizvien biežāk viņu kaitināja viss, kas notiek apkārt – darbs, sadzīve, strīdi; pat draugi un ģimene vairs nesagādāja prieku.

Un cilvēks devās meklēt laimi. Viņš mēģināja atpūsties dabā, lauku klusumā, taču ātri vien viņam pietrūka citu cilvēku, klusums viņu kaitināja. Tad viņš devās ceļojumā. Bet arī ceļojot viņš nejutās laimīgs – iztērēja naudu, apskatīja skaistas vietas un satika daudzus cilvēkus, bet jutās pavisam vientuļš.

Ko lai es daru? Kur lai es atrodu savu laimi? Kā lai es atgriežu savu dzīvesprieku? Esmu pilnīgs neveiksminieks. Tā cilvēks sevi šaustīja pašpārmetumos. Tad viņš nolēma izmēģināt kādas meditācijas un garīgas prakses. Tas beidzot būs pareizais lēmums, tas man atnesīs laimi.

Cilvēks uzzināja daudz ko jaunu, kļuva nosvērtāks, bet ne dzīvesprieku, ne laimi viņš nesaņēma. Pavisam izmisis, viņš sēdēja tumsā un lūkojās zvaigznēs, tomēr gluži padoties arī negribēja. Kaut jel kāds man palīdzētu, kaut jel kāds pateiktu, ko man darīt! Tā skumdams un prātodams, cilvēks devās pie miera. Bet miegs nenāca ne lūgdams. Tikai rīta gaismas svīdumā viņš iesnaudās. Un sapnī viņš redzēja kādu neparastu būtni, kas viņam teica, ka laimi neviens viņam iedot nevar, laime jāierauga sevī, savā dzīvē, savā ikdienā.

- Es zinu kādu, kurš tev var palīdzēt. Viņš tev parādīs ceļu, kā atkal sākt priecāties, kā rūpēties par sevi, kā saprasties ar citiem un kā ieraudzīt laimi savā ikdienā. Tu atgūsi ticību sev!

- Vai patiesi tas ir iespējams? Kas viņš tāds ir?

- Tas ir drāmas terapeits.

- Drāmas terapeits? Vai viņš saprot cilvēku skumjas un bēdas?

- Jā! Drāmas terapeits pazīst cilvēku sāpes un zina, kā palīdzēt, bet viņš nedos gatavus padomus. Tas nebūs vienkārši, tev pašam būs jāiepazīst sevi arī no neredzamās puses, no ēnas.

- Un kas esi tu pats?

- Es esmu daļa no tevis paša. Tavs viedais un neapjaustais spēks. Un vienlaicīgi daļa no pasaules. Ļaudis dažādi to sauc.

- Kāpēc es tevi agrāk nesatiku?

- Visam savs laiks. Kamēr vaino apstākļus, tu neredzi pats sevi. Bet tu atceries – tev jāmeklē DRĀMAS terapeits!

Un cilvēks devās pie drāmas terapeita.

Iepazīšanās ar drāmas terapiju sociālajā darbā

Sun, 06 Nov 2016 14:23:00 +0000

Patiess prieks un gandarījums pēc nodarbības Kārsavas novada sociālajā dienestā, kur darbiniekus iepazīstināju ar drāmas terapijas metodēm un iespējām sociālajā darbā.

No sākotnējām šaubām un bažām teorētiskajā daļā nonācām pie brīvas un radošas atmosfēras praktiskajā daļā.

Lūk, dažas atsauksmes:

Paldies par vienkāršību un iedrošinātību! Ļoti labi palīdzēja sevi pārvarēt, izpaust savas domas, jūtas. Patika sevi salīdzināt ar priekšmetiem, kas ļoti labi parāda, kāda esmu.
Uz neilgu laiku bija iespēja nedomāt, bet darboties, uzdrīkstēties būt.
Tā bija iespēja izmēģināt nevērtēt sevi no “ārpuses”, ieguvums – iekšēja stabilitāte.
Nodarbībā es izdzīvoju reālo dzīvi bez piepūles, bez izlikšanās, bez apmāna.
Ieguvums: kolektīva saliedētība, uzdrīkstēšanās būt patiesai, iejusties lomās.

Paldies visiem dalībniekiem par iespēju, par atsaucību un uzdrīkstēšanos!

Par maskām un lomām

Sat, 24 Sep 2016 15:25:00 +0000

Cik dažādi mēs esam un cik līdzīgi! Mums ir dažādas lomas un dažādas maskas, tomēr visi esam tik ievainojami, mums visiem sāp, un mēs visi gribam būt laimīgi. Stāstot par drāmas terapiju, nākas apkopot pieredzi, lai pateiktu būtiskāko. Līdz ar to itin bieži sanāk arī pašai piedzīvot sava veida atklāsmi par to.

Drāmas terapija, manuprāt, ir viena no vislabākajām un efektīvākajām metodēm, kā izprast savas lomas un to nozīmi, kā izprast maskas, ko "uzliekam" ikdienā, un, pats galvenais, izprast, kad šīs maskas un lomas mums palīdz un kad tās mums sāk traucēt. Jo paši jau ikdienā nepamanām to brīdi, kad mūsu ierastās kombinācijas sāk darboties pret mums. Bieži ir tā, ka esam izauguši no tām, esam gana stipri un gudri, bet vecos modeļus velkam līdzi un nepamanām, ka darām sev pāri paši.

Savukārt drāmas terapija ir tā vide un vieta, kur droši var šīs visas lomas un maskas pielaikot un uzmērīt, pamēģināt un izjust, kā tās darbojas, un itin ātri saprast, ko paturēt, ko atmest. Saprast, ko tas dara ar mani kā cilvēku, vai tas man palīdz augt. Varbūt kāda mūsu maska nāk mums līdzi no pusaudžu gadiem, un toreiz tā ir bijusi izdzīvošanas garants, bet šobrīd ir pienācis laiks no tās atteikties, pienācis laiks atvērties un uzziedēt.

Varētu pat tā tēlaini teikt, ka drāmas terapija ir kā īpašu spoguļu karaļvalsts, kas piedāvā iespēju uzdrīkstēties un ielūkoties savās apslēptajās dzīlēs, "uzkāpt" uz savas skatuves un spēlēt galveno lomu.

Klientu/pacientu loks drāmas terapijā

Wed, 14 Sep 2016 10:51:00 +0000

Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka nebūt nav jābūt medicīniskai diagnozei, cilvēkam nav noteikti jābūt slimam, lai grieztos pie drāmas terapeita. Drāmas terapija – tā ir arī iespēja atrast laiku sev, sevis iepazīšanai un attīstīšanai. Vajadzības mēdz būt dažādas.

Ja runājam par medicīniskām diagnozēm, tad tie, piemēram, var būt pacienti rehabilitācijas periodā pēc traumām, operācijām, insulta. Tie var būt cilvēki ar dažādām diagnozēm, kas saistītas ar psihiatrijas jomu: depresija, depresijas simptomi, fobijas, somatoforma veģetatīva disfunkcija (veģetatīvā distonija), ēšanas traucējumi u.c. Tāpat arī neiroloģijas pacienti, sievietes ar ginekoloģiskām saslimšanām vai problēmām. Būtībā viss tas, kas cilvēkam rada neveselību, traucē pilnvērtīgai dzīvei, ir jāizprot un jārisina. Vislabāk, ja problēmas novēršanā vai mazināšanā iesaistās dažādi speciālisti, jo tā var cilvēkam palīdzēt iespējami pilnīgāk.

Patiesībā jebkura somatiska saslimšana ir cieši saistīta ar mūsu psihi. Tas nav nekas jauns, arī agrāk cilvēki teica, ka visas kaites sākas „no nerviem”, respektīvi, pārmērīga stresa, pārslodzēm, arī fiziskām, protams. Šodien lietojam jēdzienu psihosomatiskā pieeja. Lielāko daļu mūsu visnotaļ konservatīvās sabiedrības tas arī vairs neizbrīna. Daudzi ārsti labprāt sadarbojas ar mākslas terapeitiem, t.sk. drāmas, arī ar psihologiem. Protams, ir arī tādi, kas uz to visu joprojām skatās ar lielām aizdomām, bet nav jēgas noliegt to, kas ir acīmredzams un balstās uz empīriskiem pierādījumiem.

Atzīmējot pacientu/klientu loku, katrs terapeits uzsvērs kaut ko līdzīgu un kaut ko atšķirīgu, jo katram terapeitam parasti ir savs pacientu un klientu loks, ar ko viņš visbiežāk strādā.

Cilvēki drāmas terapijā meklē atbalstu un risinājumu dažādās dzīves situācijās vai arī vienkārši vēlas pilnveidot sevi kā personību, attīstot radošo domāšanu, spontanitāti, mērķtiecību, gribasspēku.

Par un ap drāmas terapiju

Sun, 11 Sep 2016 16:47:00 +0000

Dzīvē mēdz būt dažādas situācijas un apstākļi, kad cilvēks apjūk, apmulst, nespēj pieņemt lēmumu, šaubās par sevi, trūkst pārliecības. Reizēm mums gadās it kā “iestrēgt” kādā situācijā, un paši nepamanām, kā tā samilst, un mēs vairs nesaprotam, kā no tās izkļūt, kā rīkoties. Tad mēdzam dusmoties uz sevi, uz citiem, mēs nopūšamies, reizēm pat jūtamies kā neveiksminieki. It kā maļamies pa kādu apburto loku un neredzam risinājumu.
Lūk, arī šādās reizēs ir vērts meklēt palīdzību pie drāmas terapeita. Ar drāmas terapijas metodēm var uz visām šīm situācijām paraudzīties no cita skatu punkta un ieraudzīt vispareizāko risinājumu sev. Drāmas terapija piedāvā drošu vidi, kur izspēlēt sev aktuālās situācijas un saprast, kas ir mans un kas man neder.